#Kvantu lēciens
Trauksmi var dēvēt par 21. gadsimta moderno “slimību”. Par šo tēmu runā ne tikai soctīklos, radio, televīzijā, bet par to raksta arī rakstnieki grāmatās. Literatūra, kas reflektē par trauksmi, tā sekām un cēloņiem, var palīdzēt to izprast un mazināt. Arī pati lasīšana var būt kā terapija gan lieliem, gan maziem!
Lasi interviju ar grāmatas autori Līsi Villadsenu šeit.
Viena no šādām grāmatām ir dāņu rakstnieces Līses Villadsenas “Kvantu lēciens”, kas ar izpratni un ļoti atklāti runā par jauniešu mentālo veselību.
Grāmata izdota ar programmas "Radošā Eiropa" atbalstu.
Arī šī gada lasīšanas maratona "Grāmatons" dalībnieki lasīja šo grāmatu un sniedza mums atklātas un sirsnīgas atsauksmes:
"Grāmata, kas vienkāršā valodā apraksta sarežģīto: pusaudžu vecumposmu, pirmo mīlestību un slimību, par ko negribas runāt ārpus ģimenes. Taču arī ģimenei pietrūkst spēka vienam otru uzklausīt un atbalstīt. Grāmata par līdzatkarību un upurēšanos, pienākumu un vēlmju sabalansēšanu."
"Grāmata, kuru izlasīju “vienā elpas vilcienā”. Nu nevarēja nolikt malā, lai ietu laicīgi gulēt. Manuprāt caur Ruti un viņas ģimeni parādīta mūsdienu ļoti aktuāla problēma- visas emocionālās slimības. Stāsts, kas iespiežas prātā un vajag pāris dienas visu apdomāt, neņemot lasīt nākamo grāmatu. Man, kā divu meitu mammai, nācās aizdomāties- kā augs manējās, kādas attiecības viņām būs nākotnē? Noteikti ieteiktu izlasīt gan pusaudžiem, gan bērnu vecākiem."
"Lai arī grāmata bija viegli lasāma, bija emocionāli grūti sekot līdzi, cik ļoti Astrida bija atkarīga un pārlieku iesaistīta māsas Rutes dzīvē, kaut arī pati ir bērns ar savām vajadzībām un savu dzīvi. Ar katru lappusi dusmojos uz viņu mammu un arī tēta virspusējo pieeju. Ainas, kā Astrida kā perfekts psihologs palīdzēja savai māsai tikt galā ar dzīvi, man, atklāti sakot, uzdzina šermuļus, jo es to uzskatītu par spēcīgu bērnības traumu un līdzatkarību. Turklāt tas, ka vecāki paši ir izveidojuši šo situāciju, kur visa dzīve grozās ap slimo māsu, aizmirsot, ka arī otrai ir jādzīvo sava dzīve...Emocionāli spēcīgi, paldies autorei."
"Grāmata ar pēcgaršu. Lasot gribējas, lai notiek atrisinājums, lai saņemas un dodas meklēt palīdzību. Jutu dusmas pret lielo māsu. Iespējams grāmata aizskāra kādu manu iekšējo problēmu."
Uzzini vairāk par jauniešu iemīļoto dāņu rakstnieces Līses Villadsenas grāmatu "Kvantu lēciens" intervijā ar grāmatas tulkotāju Andreju Vīksnu. Ar Andreju sarunājas grāmatas atbildīgā redaktore Līva Kukle-Kalniņa.
Pastāsti – kā Tu vispār nokļuvi līdz dāņu valodai? Kas ir Andrejs Vīksna kā tulkotājs?
Līdz dāņu valodai es nokļuvu absolūti nejauši. Es biju izstājies no pirmā bakalaura, ko mēģināju studēt, kas bija žurnālistika Stradiņa universitātē, un tad man šķita ka tomēr ir jāpastudē kaut kas. Sapratu, ka gribu studēt Kultūras Akadēmijā un tad es stājos uz divām programmām. Viena no tām bija starpkultūru sakari Latvija – Dānija. Es stājos tur, būtībā nezinot pat to, kā skan dāņu valoda, man vienkārši šķita, ka būtu forši pamācīties tulkot, man patika norvēģu literatūra un šķita, ka dāņu valoda gan jau nav sevišķi tālu.
Kas bija tavs pirmais tulkojums, un cik grūti tas bija?
Grūti saprast, kas bija pirmais tulkojums, jo studiju procesā jau arī bija šis tas jāpatulko, un tas ir pilnībā pagaisis no atmiņas. Man šķiet, ka pirmais, kas kaut kur tika arī publicēts varēja būt pēcvārds, ko es tulkoju no norvēģu valodas Hannes Eštavīkas romānam “Bordo klajie lauki” pirms nu jau pāris gadiem, “Valodu māja” to arī izdeva pāris gadus pēc tam, kad es to biju iztulkojis. Es nezinu, cik tas process bija grūts, bet es zinu, ka man pavisam noteikti to patika darīt, arī tulkojot es sapratu, ka norvēģu valoda no dāņu valodas patiesi nav sevišķi tālu.
Tavu atjautīgo sarunvalodas lietojumu lasītāji ir pamanījuši, un tur domas dalās. Ir vairāki blogeri un citi lasītāji, kuri internetā priecājas, ka grāmatā ir forši parādīta dabiska valoda, bet ir citi, kuri ir sašutuši par kādiem piemēriem.
Jā, es arī, protams, pamanīju kādas šādas atsauksmes, kuras mani gan uzjautrināja, gan saskumdināja un lika arī padomāt par to, ko tad es tur esmu ietulkojis vai neesmu ietulkojis. [Par frāzi “viņi ir lieta”] tika uzsvērts, ka tas jau esot burtiski pārnests no angļu valodas un vai tad tulkotājs vispār ir tulkojis no dāņu valodas. Bet tur jāsaka, ka ne tikai uz latviešu valodu angļu valodai ir liela ietekme. Es teiktu, ka uz dāņu valodu, arī tādu, kura nav gluži sarunvalodā, bet ir vairāk medijos aprobēta, arī uz to angļu valodai ir diezgan liela ietekme, tāpēc formulējumi diezgan angliski brīžam izklausās.
Vecākai paaudzei slengu vairāk ir veidojusi drīzāk krievu valoda, kamēr jaunākai paaudzei tā ir angļu valoda. Es atrodos kaut kādā viduspunktā starp abām lietām. Man jau šķiet, ka vārda izcelsme šajā gadījumā nav tik būtiska, būtiskākais ir konteksts un sajūta, ko vārds nes līdzi, jo es turos pie tās idejas, ka tulkojumā svarīgi ir tas, lai teksts iedarbotos uz lasītāju mērķvalodā tāpat kā avotvalodā. Un tad dažkārt ir pieļaujamas kādas atkāpes vai nianses no oriģināla.
Grāmatā daži varoņi nāk no Grenlandes – vai tas atspoguļojas arī valodā?
Nē, viņu valodā tas neatspoguļojās, jo arī viens šis [galvenais] varonis, kurš ir ar saknēm Grenlandē, bet viņš ir arī audzis ģimenē, kur māte ir dāniete un tēvs ir grenlandietis. Dānijā šīs jauktās ģimenes nav retums kopumā, grenlandieši jau paši kopumā runā visi, varbūt ne simtprocentīgi, bet viņi runā dāniski un tas ir viņu izglītības sistēmā iekšā. Es pieņemu, ka tur varētu būt kāds akcents vai savs slengs, bet to es nevarēšu komentēt. Cik es zinu, mums Latvijā vispār nav īsti neviena, kurš prastu inuītu valodu.
Grāmata atklāj dažādas problēmas šķietami labklājīgajā Dānijā.
Es nezinu, tieši kas ir tā cēloņsakarība, bet kopumā, ja mēs paskatāmies uz skandināvu literatūru, tad viņiem tās ģimenes sarežģītās, samudžinātās attiecības ir viena no centrālajām tēmām, jo sevišķi arī vardarbība. Viss skandināvu ģimeņu uzstādījums, kas pievēršas, piemēram, vardarbībai pret sievieti. Iespējams, tieši tāpēc, ka viņiem ir tāda labklājība nosacīta, viņi skatās uz to tumšo un meklē vēl risināmus jautājumus.
Kādas bija tavas pirmās sajūtas, kad tu izlasīji “Kvantu lēcienu”? Vai tev patika kā lasītājam, kā tulkotājam?
Man tiešām patika šis teksts, man vispār patīk bērnu, jauniešu literatūra jau kopš laika kad strādāju “liels un mazs” un paskatījos uz to citām acīm, sapratu, ka tajā īstenībā ir iespējams risināt lielas un smagas tēmas vienkāršā un pieejamā veidā. Tāpēc, ka tā skaitās bērnu vai pusaudžu literatūra, to nevajadzētu uztvert par kaut ko bērnišķīgu vai vienkāršu, par kādu “atšķaidītu” literatūras paveidu. Tā pavisam noteikti nav.
Lasot grāmatu, es sapratu jau pašā sākumā, ka tas būs diezgan izaicinoši, bet tieši tāpēc es gribēju to pamēģināt un saprast, kā un vai es spēju tikt ar to galā. Tāpat es arī sākumā bažījos par to, vai grāmatā nebūs kādas netulkojamas vārdu spēles, jo ar vienu tādu es saskāros jau pirmajās lapās – man nācās galvenās varones Astridas māsai mainīt vārdu uz “Rute”, lai saglabātu vārdu spēli.
Vai tu šobrīd kaut ko tulko?
Šobrīd akurāt netulkoju, man ir doma atlasīt pāris dzejas tekstus no dažiem dāņu dzejniekiem par eiblismu un ekoaktīvismu un tad piedāvāt tos “Strāvai”. Es piedalījos “Strāvas” žurnāla tulkošanas darbnīcās un, jāsaka, mani tajās negatīvi ietekmēja mans darbs, bet esmu apņēmies, ka vajadzētu izmantot iespēju.
Pilnu sarunu ar Andreju Vīksnu klausies raidierakstā “Pārāk daudz grāmatu”.
Fotogrāfijas autors Ģirts Raģelis.
Trauksmi var dēvēt par 21. gadsimta moderno “slimību”. Par šo tēmu runā ne tikai soctīklos, radio, televīzijā, bet par to raksta arī rakstnieki grāmatās. Literatūra, kas reflektē par trauksmi, tās sekām un cēloņiem, var palīdzēt to izprast un mazināt. Arī pati lasīšana var būt kā terapija gan lieliem, gan maziem!
Viena no šādām grāmatām ir dāņu rakstnieces Līses Villadsenas “Kvantu lēciens”, kas ar izpratni un ļoti atklāti runā par jauniešu mentālo veselību.
Grāmata izdota ar programmas "Radošā Eiropa" atbalstu.
Lasi interviju ar grāmatas autori Līsi Villadsenu šeit.