Gabriels Hosē de la Konkordija Garsija Markess dzimis 1927. gada 6. martā Arakatakā, Kolumbijā, un miris 2014. gada 17. aprīlī Mehiko, Meksikā. Viņš ir atzīts par vienu no ietekmīgākajiem 20. gadsimta rakstniekiem un maģiskā reālisma galveno pārstāvi pasaules literatūrā.

Markess bērnību pavadīja savu vecvecāku mājās, kur viņa vecmāmiņas stāsti par gariem un neparastiem notikumiem, apvienoti ar vectēva stāstiem par pilsoņu karu, veidoja viņa literāro iztēli. Pēc jurisprudences studijām viņš pievērsās žurnālistikai un sāka publicēt īsos stāstus.

Viņa literārā karjera uzplauka ar romānu "Pulkvedim neviens neraksta" (1961), bet pasaules slavu viņš ieguva ar episko romānu "Simts vientulības gadi" (1967), kas tiek uzskatīts par viņa meistardarbu. Šajā darbā viņš radīja Makondo ciematu – mitisku vietu, kas atspoguļo Latīņamerikas vēsturi un realitāti. Romāns ir tulkots vairāk nekā 30 valodās un pārdots vairāk nekā 30 miljonu eksemplāru.

Citi nozīmīgi Markesa darbi ir "Mīlestība holēras laikā" (1985), "Patriarha rudens" (1975), "Hronika par iepriekš pieteiktu nāvi" (1981) un "Ģenerālis savā labirintā" (1989). Viņa darbos bieži atspoguļojas Latīņamerikas sociālpolitiskā realitāte, vientulības tēma, laika un atmiņu nozīme, kā arī maģiskie elementi, kas harmoniski savijas ar realitāti.

Markess bija aktīvs arī politikā – viņš kritizēja imperiālismu un diktatoriskos režīmus, atbalstīja kreiso ideju kustības un bija tuvs draugs Kubas līderim Fidelam Kastro. Šie politiskie uzskati radīja pretrunīgu attieksmi pret rakstnieku, īpaši ASV, kur viņam ilgu laiku tika liegtas iebraukšanas vīzas.